Viss sākas ar vienu no tām dienām, kad pasaule, kas šķita veidota no stabilas laimes un savstarpējas uzticības, pēkšņi sakustās. Kāda sieviete, vārdā Līga, stāv uz laulības sliekšņa
Viņas vīrs Māris, kurš nesen strauji kāpis pa karjeras kāpnēm, kļūst attālināts, aizbildinoties ar nenormētu darba laiku. Aizdomu sēklas, kuras sējusi viņas draudzene Santa, nu sāk dīgt Līgas sirdī, pārvēršot agrāk tik siltās un drošās attiecības par aukstu, nepārtrauktu satraukumu. Šī ir hronika par to, kā vientulība un draudzenes “labie” padomi var novest pie nepārdomātu lēmumu virknes, radot virkni, kuras saknes slēpjas daudz dziļāk, nekā Līga spēj iedomāties.
— Santa, cik labi, ka tu man esi. Es nezinu, ko es bez tevis darītu. — es teicu savai draudzenei un cieši viņu apskāvu, kad pienāca laiks atvadīties.
— Nu ko tu, Līga. Mēs taču esam draudzenes un mums jālīdz viena otrai. Atceries, ka esmu tavā pusē un vienmēr atbalstīšu. Bet tavs Māris — viņš vienkārši ir …pat nezinu kā nosaukt. Neievēro tevi un nenovērtē tādu skaistuli. Neesi bēdīga… Tev noteikti viss būs labi. — ar smaidu atbildēja mana draudzene Santa.
— Paldies, Sant!
— Nu, es skriešu, citādi jau uz manikīru kavēju… Un mans padoms tev — atrodi sev vīrieti un atspēlējies savam Mārim. — teica Santa un steidzās pie izejas.
Es nolēmu pasēdēt vēl nedaudz kafejnīcā. Pasūtīju kafijas tasi. Tajā vakarā man absolūti negribējās iet mājās. Un vēl pavisam nesen es jutos kā vislaimīgākā sieviete.
Jā, es tiešām biju laimīga laulībā ar savu vīru Māri. Mums viss bija labi līdz brīdim, kad vīram piedāvāja nodaļas priekšnieka amatu. Viņš piekrita, un sākumā mēs abi priecājāmies par viņa veiksmīgo virzību pa karjeras kāpnēm. Es biju apmierināta ar labo vīra algu. Tikai drīz vien laimi nomainīja pastāvīgas nesaskaņas. Vīrs regulāri kavējās darbā. Es viena pavadīju ne tikai vakarus, bet arī brīvdienas.
— Māri, nu tu ko, atkal uz darbu? Taču sestdiena… — man nepatika tāds stāvoklis.
— Līga, nu ko lai dara?! Tāds darbs. Starp citu, man līgumā ir noteikts nenormēts darba laiks. — vīrs atmetās ar roku un aizgāja.
Es sāku biežāk satikties ar augstskolas draudzeni Santu. Neskatoties uz ievērojamo vecumu, viņa tā arī neizgāja pie vīra. Brīvā laika mums abām bija atliku likām. Atceros, ka reiz es viņai pasūdzējos, ka vīrs diennaktīm pazūd darbā.
— Līga, nu tu esi tik naiva, protams. Kāds darbs? Tavs Māris taču ir tik pievilcīgs vīrietis. Viņiem nodaļā visas meitenes ap viņu vien grozās — es par to esmu pārliecināta. “Nu, bet vīrietis arī neizturēja,” — ar gudru sejas izteiksmi teica Santa.
— Nē, Māris ne tāds… Viņš tā nedarīs, — sākumā es tiešām biju pārliecināta par vīra uzticību.
— Tāds, ne tāds… Visiem kādreiz paslīd tā kāja. Uzticies manai intuīcijai — viņš noteikti ir ievilcis sev kādu sievieti. Bet tu paseko viņam un sapratīsi. — uzstāja draudzene.
Lasi vēl: Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības
Sākumā es Santas pieņēmumiem attiecos diezgan skeptiski. Pārbaudīju vīra kreklus — nekādas lūpu krāsas pēdas. Kabatās arī nekas aizdomīgs. Vīra tālrunis vienmēr bija ar paroli. Starp citu, arī manējais. Mēs nekad viens otru nekontrolējām.
Neatklājot neko aizdomīgu, es nedaudz nomierinājos. Droši vien Santai vienkārši ir bagāta fantāzija — es nodomāju, pat nenojaušot, kādu “cūcību” man gatavo draudzene. Mūsu tikšanās reizēs Santa uzmanīgi interesējās:
— Nu ko, tu esi pieķērusi savu svētuli?
— Es taču saku, ka viņam nav nekādas mīļākās. Vienkārši strādā daudz un viss. Māris sola, ka drīz nodos projektu un mēs brauksim atvaļinājumā. — es palielījos.
— Nu, protams. Mēs zinām tādus “projektus”. — Santa maigi iesmējās.
— Klausies, mainām tēmu, — es ierosināju.
— Ko mainīt?! Es tev saku — tavam Mārim noteikti ir kāda. Un, iespējams, pat ne viena. Tas viņš tev ar atvaļinājumu jauc galvu. Bet tu tici visām šīm pasakām. Tādi vīrieši kā viņš, nemētājas apkārt. Un, tici man, atradīsies tāda. — Santa neapklusa.
Man atklāti nepatika, ka visas mūsu tikšanās kafejnīcā, iepirkšanās gājieni tradicionāli noveda pie tā, ka mēs apspriedām Māri. Es nolēmu samazināt tikšanās ar Santu. Viņa arī sevi īpaši neuzspieda. Kādu dienu es nodarbojos ar saimniecības darbiem. Pēkšņi iezvanījās mobilais. Ekrānā parādījās Santas numurs.
— Hallo, — es pacēlu klausuli.
— Sveika, draudzenīt. Klausies, es tikko biju tirdzniecības centrā “Viking”. Te tāds skats. Tavs Māris ar kaut kādu meiteni. Es tev teicu. — Santa sauca klausulē.
— Sant, tu viņu sajauci ar kādu citu, — es centos atbildēt pēc iespējas mierīgāk. Lai gan manī viss trīcēja aiz uztraukuma.
— Līga, ja tu man netici, tad vakarā viņam arī pajautā. “Redzēsi, kā viņš izlocīsies.” — Santa uzsauca un nolika klausuli.
Visu atlikušo dienu es pavadīju kā uz adatām. Vakarā vīrs, kā parasti, atnāca no darba vēlu.
— Es domāju, ka tu jau guli, — viņš teica, ieraudzījis mani virtuvē.
— Nē, es vēl negāju gulēt. Māri, vai tu šodien biji “Vikingā”? — Es nolēmu jautāt tieši un paskatīties uz vīra reakciju.
Pēc šī jautājuma sekoja dīvaina pauze. Man šķita, ka vīrs nedaudz samulsa.
— Ā, jā, biju. Mēs ar kolēģiem iegriezāmies tur, lai paēstu pusdienas. Un kas, tu mani redzēji? — beidzot atbildēja vīrs, un man šķita, ka viņa balss nedaudz nodrebēja.
— Nē, es biju mājās. Vienkārši Santa tevi redzēja.
Vīrs uz manu atbildi nereaģēja ar īpašu entuziasmu. Viņš paēda vakariņas un devās dušā. Es sāku vākt traukus no galda un pamanīju, ka viņa viedtālruņa ekrāns iedegās — atnāca Whatsapp ziņa. Es paņēmu viedtālruni rokās un paspēju izlasīt pirmos divus vārdus atnākušajā ziņojumā “Dārgais rīt…” Tālāk ekrāns nodzisa un īsziņas teksts pazuda. Paroli es nezināju.
Šajā brīdī manā apziņā viss apgriezās kājām gaisā. “Dārgais” — tā var saukt tikai mīļota sieviete. Tātad, Santai ir taisnība. Māris iznāca no dušas, paņēma rokās viedtālruni.
— Tev atnāca ziņa, — es sausi teicu.
— Jā, tā ir no šefa. Starp citu, es tev nepateicu. Mēs rīt dodamies komandējumā. Atgriezīšos tikai no rīta, pārnakšņosim viesnīcā, — vīrs nevērīgi teica.
Manā galvā salikās puzle. Protams, “dārgais”, “rīt” — kādas vēl var būt atrunas? Tikai komandējums.
No rīta vīrs aizbrauca uz darbu, un es tūlīt piezvanīju Santai. Mēs satikāmies kafejnīcā, es pastāstīju par īsziņu un komandējumu. Santa mani atbalstīja, kā vien varēja. Un es viņai biju pateicīga — vismaz kāds mani saprot.
Santa aizgāja, bet es paliku sēdēt pie galdiņa ar kafijas tasi. Mājās iet tiešām negribējās. Es kaut kā iedomājos, ka tagad kaut kur “komandējumā” mans Māris izklaidējas. Tomēr Santas ideja ar citu vīrieti man likās absolūtas blēņas. Es jau taisījos iet, kad izdzirdēju vīrieša balsi.
— Jaunkundze, jums nav aizņemts vai jūs kādu gaidāt?
Es pacēlu acis un ieraudzīju sev priekšā jaunu vīrieti.
— Nē, negaidu. Es jau taisījos iet, — es nedaudz samulsusi atbildēju.
— Kāpēc iet? Vai jūs mājās vīrs gaida? — jautāja svešinieks.
— Nē. Mani mājās neviens negaida… — nolemti atbildēju es.
— Nu, tas ir lieliski! Varbūt pasūtīsim šampanieti, lai neskumtu. Mani, starp citu, sauc Raimonds. Un jūs?
Es nezinu, kā tas notika, bet mēs ar Raimondu nonācām manā dzīvoklī. Pārsteidzošā kārtā Santas piedāvājums pārvērtās realitātē. Es jau biju iemigusi, kad priekšnamā izdzirdēju troksni. Neticamas bailes pārņēma gan ķermeni, gan domas. Nākamajā sekundē guļamistabas durvis atvērās, un es ieraudzīju vīru ar pušķi rokās. Viņi bija beiguši ātrāk un nolēma braukt mājās.
Tālāk sekoja pašsaprotamais.
— Kā tu varēji?
— Kā es varēju? Un kā tu varēji? Es vakar redzēju īsziņu tavā viedtālrunī. Dārgais… — es teicu pretī.
— Tu esi normāla? Tā bija īsziņa no šefa. Vīrs ieslēdza viedtālruni un iebāza man ekrānu sejā.
“Dārgais rīt pārbaudīsim dokumentus vēlreiz. Vajag, lai viss noritētu gludi” — es ieraudzīju pilnu īsziņas tekstu. Es nevarēju noticēt notikušajam. “Dārgais” — tādā nozīmē, pa ceļam uz objektu. Kā es varēju būt tik…
Vīrs uzstāja uz papīru noformēšanu, visu oficiāli. Pēc tam mana dzīve tiešām pārvērtās murgā. Pat Santa negribēja ar mani sazināties, atsaucoties uz aizņemtību. Kādu dienu es nolēmu aiziet iepirkties. Vai varat iedomāties, kāds bija mans pārsteigums, kad es ieraudzīju Māri un Santu, ejam kopā, sadevušies rokās.
— Santa, kā tu varēji? — es jautāju.
— Un kas tur tāds, Līga? Māris ir brīvs vīrietis. Es viņu tev neaizvedu. — viņa bez ceremonijām atbildēja.
Visu viņa bija izplānojusi, visu. Arī tas Raimonds neuzradās nejauši. Tas bija viņas pirksts. Viņas plāns – smalki izplānots, netīrs un bezsirdīgs. Es pati savām rokām sagrāvu savu laimi. Tagad esmu viena jau kādu laiku. Bet, ja kādreiz parādīsies, es viņam uzticēšos bez ierunām. Neuzticība, tāpat kā skābe, saēd visu apkārt. Un arī draudzeņu man vairs nav. Draudzenes ir ka ekskluzīva dāvana – ne visām tiek tās labākās. Un loteriju ar draudzenēm spēlēt es arī vairs negrasos. Tā lūk man sanāca… ņemiet vērā manu kļūdu un gūstiet atziņas.
